Audzējs un tā psihosomātikie aspekti

Hierarhijas princips

Mēs ieejam mežā, kurā aug koki, zāle, dzied putni un slēpjas dzīvnieki. Mežs ir kā viena vienība, kurā katrs spēlē savu svarīgu lomu, kurā katrs ir atsevišķa vienība. Vairāki meži un ielejas, upes un ezeri kopā veido valsti, bet valstis kopā veido kontinentu utt. Tā mēs varam uzskaitīt visas vienības sākot no mazākās - kvarkas, līdz pat visumam. Katrai vienībai šajā visumā ir atsevišķas funkcijas, sadarbība un kopīgas intereses.

Vienība - atsevišķa, norobežota sistēma.
Vienotība - dažādu vienību savstarpēja harmoniska sadarbība.

Tu kā cilvēks, esi vienība. Un tu kā vienība eksistē uz vienotības bāzes, sadarbībā ar Zemi. Cilvēkā ir orgāni, šūnas, šķidrumi - atsevišķas vienības, kas arī savā iekšpusē pakārtojas vienotas kārtības principiem. Cilvēce ir viena vienība, un tā kā vienība sagaida, ka visi kopā sadarbosies, ka būs savstarpēja cieņa un mīlestība, veselīga attieksme. Attieksme, kas saglabā šo zemi veselu un mūs kā cilvēci - vienotu, mīlestībā un ticībā stipru.

Hierarhija - dažādu vienību pakārtojums svarīguma ziņā

Hierarhijā veidojas konflikti, kad zemāk stāvoša vienība iet pretrunā ar augstāk stāvošu vienību (tauta pret prezidentu, cietumnieks pret apsargu, bērns pret vecākiem utt.). Līdzīgi notiek arī, kad augstāk stāvošā vienība pieprasa no zemākās vienības pakļaušanos vai “likumu” ievērošanu, lai arī tie būtu vai nebūtu harmonijā ar kopējo labumu. Jebkura lielāka kopiena (cilvēce, valsts, orgāns) savā funkcijā orientējas, ka visi strādās vienota mērķa un ideju vārdā. Bet notiek dažādas novirzes no normas.

Piemēram: iedomāsimies pilsētu, kurā izveidojas atsevišķa cilvēku grupa, kas izturas asociāli un apkrāpj citus. Šī grupa izdomā savus likumus un attiecīgi iet “pret” augstāk stāvošajiem likumiem. Šai grupai ar laiku pievienojas arvien jauni cilvēki, kas jūt piesaisti šīs grupas filozofijai. Pie noteikta īpatsvara šī grupa sāk apdraudēt apkārtējos cilvēkus. Ar laiku, ja to neierobežo, tā var iznīcināt visu pilsētu, valsti un pat zemeslodi. Lai arī pilsētas augstāk stāvošā vara mēģinās cīnīties pret šiem savādākajiem cilvēkiem pasargājot savu kopienu un vienotību, neizdošanās gadījumā - būs sabrukums. Politiskās stratēģijas ir dažādas - sarunas, vienošanās, piespiešana, izolēšana, iznīcināšana utt. Ne vienmēr tas dod ilgstošus rezultātus. Ja šī grupa pārsniedz zināmu robežu, iestājas pilnīgs haoss.

Asociāli un nepakļāvīgi cilvēki ir jāiznīcina - tu teiksi. Bet, ja mēs pajautāsim šiem cilvēkiem - ko tie teiktu? To motivācija, to argumenti noteikti ir būtiski un svarīgi no viņu individuālā skatu punkta. Tie iet pret sistēmu sava augstāka mērķa labā. Un šie iemesli priekš viņiem ir pareizi un patiesi. Tie nesaskata sevi kā daļu no kopienas, tiem ir sava sapratne par dzīvi un savas idejas. Abas puses var saprast, bet tu nevari ne vienai, ne otrai iztapt.

Šis nav raksts par to, kā attīstīt kādas sociālās vai politiskās teorijas, bet drīzāk par to, kas notiek ķermenī onkoloģijas gadījumā. Audzējs, tas nav izolēts no cilvēka ķermeņa kopējās apziņas. Tā nav kā parastā slimība, kurā mēs mēģinām tikt vaļā no vīrusa, baktērijas vai kādiem ķermeņa toksīniem. Audzējs ir inteliģentas un diferencētas formas process, kurā paša cilvēka šūna - būtībā jau savējais - saceļas pret kopējo ķermeni.

Audzējs ir paša cilvēka ķermeņa šūna, daļa no cilvēka, tas pat nav nekas svešs. Tas maina attieksmi pret kopējo vienotību. Tas nepakļaujas vispārējai hierarhijai. Audzēja šūna neveidojas kādu ārējo draudu iespaidā - kā baktērijas vai vīrusi, tā veidojas kā iekšējs protests, kurā tiek veidota unikāla identitāte, kas ir savādāka kā citas šūnas. Tā veido SAVUS mērķus un dodas tos realizēt milzīgā ātrumā. Tā vairo sev līdzīgos un ieņem arvien lielāku un lielāku teritoriju. Tā īsti pat nepadara ķermeni slimu (klasiskā izpratnē - sāpes, nogurums, reiboņi utt.), tieši tāpēc bieži audzējus atklāj jau vēlīnās stadijās, kad tas jau ir pārņēmis lielāko daļu no ķermeņa audiem. Audzēja šūna ir būtībā mainījusi “orientāciju”, jo tik svarīga jūtas ar savu jauno identitāti, jūtas īpašāka un labāka par citām šūnām.

P.s. - analizējot dažādus sākotnējos izmeklējumus audzēju pacientiem, saskaros ar vispārējiem rādītājiem normas robežās, kur parādās, ka kopējais organisms strādā labi un ir vesels. Tas ir tāpēc, ka audzējs ir “atsevišķa” un izolēta kopa, kas ķermeni pārņem, bet neietekmē veselās šūnas līdz zināmam brīdim. Tādejādi, kamēr tas ir mazs - novirze no normas vispārējos rādītājos nav pamanāma, tāpēc arī daudzos gadījumos diagnostika ir novēlota.

Kad šīs šūnas uzsāk dominēt, sāk parādīties pirmie simptomi, jo tās nemāk un negrib izpildīt attiecīgā orgāna funkcijas. Galvenais mērķis šo šūnu dzīvē ir pavairošanās un savas telpas ieņemšana. Tās vairāk neuzvedas kā kopienas daļa, bet gan regresē uz evolūcijas pirmsākumiem kā vienšūnis. Tā atsakās no šūnu vienotības, sadarbības un uzsāk savu haotiski straujo dalīšanās procesu, kurā tā neievēro ne citus orgānus (audzēja infiltrācija), ne arī pozīcijas kopējā telpā (metastāzes). Tā “izmet” savus atkritumus, kur vien pagadās (tie uzrādās onkoloģijas marķieros utt.). Savu iepriekšējo saimnieku - orgānu - tā tālākā ceļā izmanto par barības vietu, attiecīgi pakāpeniski atņemot tam spēju funkcionēt. Audzēja šūnas aug tik ātri un izplatās tik strauji, ka nav iespējams piegādāt tik daudz asiņu. Tāpēc tā pāriet uz primitīvāku barošanās formu - rūgšanu, jo elpošanas process ir vairāku vienotu sistēmu kopums (elpceļi - asinis - orgāns), kurā ir nepieciešama citu orgānu palīdzība. Turpretim rūgšanas procesus šūna var veikt pati sev, neviens cits tai nav vajadzīgs.

Paliek jautājums - kāpēc šī sākotnēji ‘drosmīgā’ šūna to visu dara? Viņas motivācija varētu būt pašsaprotama. Kā uzticama vienotības daļa tā vienmēr izpildīja savu darbu, tā to darīja priekš citiem un ne jau priekš sevis. Un tad kādu dienu tā pajautāja sev - bet es taču esmu īpaša šūna! Man nevajag citiem neko darīt! Šai šūnai ķermenis vairāk nelikās pievilcīgs un tai likās, ka nepietiek “telpas”, nepietiek “uzmanības”, tā saprata, ka ir mirstīga un beigās tāpat nevienam nevajadzīga. Bet vienšūnis! Tas ir brīvs un neatkarīgs, tas var darīt to, ko tas pats grib! Caur savu neierobežoto spēju vairoties tas kļūst “nemirstīgs’’. Kā šūna, kas ir pakārtota ķermeņa vajadzībām - tā ir ierobežota un nespējīga viena izdzīvot - tā ir viegli mirstīga. Tas ir apbrīnojami, kā šūna, kas ir evolūcijā attīstījusies kā daļa no funkcionējošas kopienas, atkrīt atpakaļ savā attīstība kā primitīvs vienšūnis.

Veiksmīgā gadījumā šī kļūda tiek pamanīta pārsvarā novēloti, tikai tad, kad tā ievēro, ka vieta, kur tā mēģināja uzsākt savu cīņu par unikālo vientuļnieka dzīvi, nomirst līdzi ar viņu. Tai nav šīs informācijas pirms tam. Tā ir akla.

Te slēpjas maza, bet smaga kļūda konceptā - brīvība un nemirstība. Šūna atsakās no vecās kopienas, sabiedrības, jo tā it kā tai nav vajadzīga, bet pārāk vēlu ievēro, ka tā tomēr ir vajadzīga. Cilvēks nav sajūsmā savu dzīvi atdot audzēja šūnai, bet šūna arī nav sajūsmā savu dzīvi atdot cilvēkam. Audzēja šūnai ir tik pat spēcīgi argumenti kā cilvēkam, tikai to skatījums ir citā līmenī. Abi vēlas dzīvību un apmierināt savas intereses attiecībā pret brīvību. Attiecīgi - abi ir gatavi upurēt otru, lai realizētu Savu mērķi.

Mūsdienās tiek idealizēts “es”, “personība”, cilvēkam tiek stāstīts cik viņš ir īpašs un svarīgs, tas cilvēkā vairo egoismu, noliedzot kopienu. Vienalga - biznesā, reliģijā, ģimenē, pilsētā utt. Būtiska kļūst katra cilvēka personība! Tiek nostumta malā vide, ekoloģija un kopiena kā tāda. Cilvēks ir gatavs realizēt savus mērķus un idejas nerēķinoties ar apkārtējo pasauli. Piemēram, tev ļoti gribas lidot uz eksotisku salu, bet lidojums rada vides piesārņojumu. Primārais kļūst TAVA izteiktā vēlme, bet vides ietekme ir sekundāra. Neizprotot tās robežas, cilvēks sāk kāpt pāri tām, uzturot savu interesi augstāk par sabiedrības vajadzībām.

Cilvēks pat argumentē kā vēža šūna: “MAN ir tiesības uz izvēli”, “MAN vajadzīga brīvība!” utt.

Mēs attīstāmies tik ātri, ka mums pat nav laika tikt galā ar to, ko saņemam. Mēs spējam izmantot jaunākās tehnoloģijas, bet mēs nespējam būt vienotībā ar tuvākajiem. Brīdī, kad cilvēkam iedod brīvu laiku - tas nezina, ko ar to darīt. Mēs ražojam tik daudz ēdiena, bet tajā pašā laikā liela daļa pasaules iedzīvotāju cieš badu. Mēs varam apceļot vai visu pasauli un doties uz galvu reibinošām izklaidēm, bet nespēt iepazīt paši sevi un savu tuvāko. Mūsu laika filozofija pazīst tikai vārdus: attīstība, izaugsme, progress, zinātne! Cilvēki strādā dienu un nakti, lai varētu attīstīties, tie eksperimentē tikai tāpēc, lai vēl vairāk varētu attīstīties un atļauties daudz vairāk kā pirms tam... Cilvēce dodas ceļā uz nekurieni, jo attīstās attīstības pēc. Kāds mērķis ir šādai attīstībai? Vēl vairāk attīstības? Cilvēce ir ceļojumā bez mērķa. Tāpēc tā aizvien uzstāda jaunus mērķus, lai nebūtu vilšanās par iepriekšējiem neveiksmīgajiem eksperimentiem. Mūsdienu cilvēku aklums un tuvredzība nepadodas sacensībā ar vēža šūnas nemirstīgo ‘domāšanu’. Lai attīstītu ražošanu, tiek gadiem ilgi neierobežoti izmantoti dabas resursi un Zemes bagātības. Mums pašiem par lielu “izbrīnu’ ir jākonstatē, ka Saimnieka nāve nozīmē arī mūsu pašu galu. Cilvēki uzlūko pasauli kā savu ‘barotavu’: augi, dzīvnieki, Zemes resursi. Viss ir unikāli tikai priekš tam, lai mēs neierobežoti ‘izplatītos’ uz Zemes. Mūsu domāšana līdzinās vēžas šūnas domāšanas procesam.

Kur šāda cilvēku uzvedība ņem drosmi un nekaunību, lai sūdzētos par audzēju? Tas taču ir mūsu spogulis - tas parāda mūsu uzvedību, mūsu argumentus, kā arī ir šī ceļa beigu sākums.
Nav vajadzības vēzi uzvarēt, tā nav cīņa! Tas vēlas tapt saprasts, lai mēs varam saprast paši sevi. Cilvēki bieži vēlas sasist spoguli tikai tāpēc, ka tiem nepatīk savs atspulgs tajā. Cilvēkiem ir audzējs, jo viņu darbības tam līdzinās. Tas tikai grib parādīt, ka mēs visi esam vienoti šajā eksistencē uz Zemes.

Audzējs ir cilvēka lielā iespēja atpazīt savas iekšējās kļūdas. Tas uzdod būtisku jautājumu: Es vai cilvēku kopība? Audzējs redz tikai “Es”, tas ignorē cilvēku kopā būšanu. Tas tik ilgi to ignorē, ka pārāk vēlu pamana, ko tas viņai ir nodarījis. Pārāk vēlu pamana, ka, lai tas spētu izdzīvot, tam ir nepieciešama apkārtējā vide. Cilvēkam trūkst apziņas par lielāku, vienojošu kopību. Tas redz vienotību tikai pats savā ierobežotā telpā. Vienotība kopībā ir visas radības kopsumma un nekas ārpus tās neeksistē. Ja kopību sadala, rodas daudzveidība, taču šī daudzveidība vienmēr paliek kopības daļa.

Jo vairāk Ego norobežojas, jo vairāk tas zaudē sajūtu, kas ir kopība, kurā tas ir tikai viena daļiņa. Ego rodas ilūzija, ka tas varētu kaut ko izdarīt viens pats. Viss kā viens, kas ir vienotības definīcija, nav Viens pats. Norobežošanās ir šķelšanās starp “es” un “tu”, starp “es” un “mēs”. Cilvēks sāk domāt kategorijās un rada savā pasaulē ierobežojumus. Tiek aizmirsta kopiena un to, ka viss savā starpā ir saistīts harmonijā. Savvaļā dzīvojošie ziloņi un vaļi ļoti reti slimo ar audzēju, jo tie ir ģimeniski un dzīvo vienotībā ar apkārtējo vidi. Protams, dzīvniekiem ir grūtāk izpētīt audzēja attīstību un diagnosticēt, bet uzskata, ka arī zirgi, govis, sikspārņi un žurkas reti attīsta audzējus. Tie visi ir grupās esoši dzīvnieki, kura katra dzīvība ir atkarīga vienam no otra.

Cilvēks iekapsulē “es” milzīgā kapsulā, pazaudējot kopējo saikni ar universālo patiesību. Ego mēģina kā māk savas prasības apmierināt un diktē mūsu individuālo “ceļu”. “Es” visu dara tā, kā tam pašam patīk un kā labāk priekš paša cilvēka, viss labs, kas kalpo, lai vairāk varētu norobežoties no citiem, lai vairāk varētu pastāvēt par savu personību. Ego ir paniskas bailes kļūt vienotam ar visu apkārtni, apkārtējiem cilvēkiem un vidi, jo tādā veidā tas sevi pazaudēs. Vienotība ar kopienu - tā ir ego nāve. Ar īpaši daudz pūlēm, inteliģenci un labu argumentēšanu Ego aizstāv savu eksistenci, un tiek radītas svētākās teorijas ar vislabākajiem nodomiem, lai tikai uzturētu dzīvu sevi - kā atsevišķu, unikālu vienību.

Tādā veidā tiek radīti neeksistējoši mērķi. Attīstība kā mērķis ir absurds, jo tai nav beigu punkta. Īsts mērķis var būt tāds stāvoklis vai notikums, kas ir pakļauts pārmaiņai, bet ne kā kāda atsevišķa posma turpinājums, kas pats par sevi ir jau eksistējošs notikums. Mēs cilvēki esam iesprūduši dualitātē - ko mēs varam iesākt ar mērķi, kas ir dualitātes otrajā pusē? Ja, piemēram, tu esi nabadzīgs, bet tiecies būt bagāts? Slims, bet tiecies būt vesels? Ja mērķis ir saskaņots vienotībā, tā ir pilnīgi cita kvalitāte tavā būtībā, tā kā mēs to piedzīvojam dualitātē. Pateikt cilvēkam, kas sēž cietumā, ka viņu pārvedīs uz citu cietumu - ir tikai lieks kairinājums, pat, ja tas būs nedaudz komfortablāks - cietums paliek cietums. Cilvēkam iegūt brīvību ir daudz lielāks mērķis. Bet mērķis - vienotība nozīmē upurēt savu “es”, jo kamēr eksistē “es”, eksistē arī “tu”, tikmēr mēs esam dualitātē. Atdzimšana garā nozīmē nāvi ķermenim, un šī nāve aizskar ES.

Mistiķis Rumi to ir aprakstījis sekojošā stāstā:
Vīrietis atnāca pie mīļotās durvīm un klauvēja. Kāda balss jautāja: “Kas tur ir?” “Es tas esmu”. Balss atbildēja: “Te nav pietiekoši vietas priekš manis un tevis” Un durvis palika aizvērtas. Pēc gada vientulības un atsacīšanās vīrs atkal nāca un klauvēja. No iekšpuses jautāja: “Kas tur ir?” “Tu tas esi” teica vīrs. Un durvis viņam atvērās.

Tik ilgi, kamēr mūsu ‘es’ tiecas uz mūžīgo dzīvi, tik ilgi mēs būsim šaubu varā - un pieļausim to pašu kļūdu, ko pieļauj audzēja šūna. Vēža šūna ir egoistiska, tā domā tikai par savu labumu. Šādai šūnai tiek izmainīta kodola morfoloģija, bet kodols - tas ir centrs - ES centrs. Tas paliek lielāks, intensīvāks, pavairojas un ir neregulāras formas.

Šāda kodola izmaiņa spilgti norāda uz izteiktu egoistiski orientētu šūnu, egoistisko domāšanu savā prātā, kas ir ļoti raksturīga mūsu laikam. Vēža šūna meklē savu mūžīgo “laimi” un mūžīgo dzīvi, turpinot izplesties un vairojoties. Gan vēzis, gan cilvēks nesaprot, ka tie meklē laimi materiālajā pasaulē, kurā to nevar atrast, proti patiesā dzīve tur nav. Tiek sajaukts saturs ar formu un tiek mēģināts, vairojot formas - sasniegt cerēto saturu. Tas meklē mūžīgo dzīvi pavairojot sevi bezgalīgi daudz, ieņemot savu telpu un vietu, mēģinot dzīvot mūžīgi.

Visas viedās mācības stāsta pretējo konceptu: lai piedzīvotu formu, tā ir jāupurē. Respektīvi - lai piedzīvotu ES, mums ir jānomirst iekšēji katru dienu. Lai formētos jauns “es”, vecais ir jāatlaiž. Patība ir viduspunkts, kas atrodas visur. Patībai nav īpaša nozīme, bet tā eksistē saskaņā ar visumu. Patībai atkrīt jautājums: es vai citi? Patībā viss ir vienots. Ego nav īpaši ieinteresēts šādā pasākumā, tas mēģina ar visiem paņēmieniem šo būšanu vienotībā atlaist. Tas vēlas samainīt būšanu kopienā ar būšanu par vienu - unikālu spožu būtni! Gan ezotēriskajā, gan garīgajā ceļā cilvēki pievēršas sava gara meklējumiem. Mērķis ir cēls - kļūt apgaismotam, kļūt gudrākam un viedam. Tikai daži izprot skarbo pusi - ka tas “es”, kas vēlas tapt apgaismots, nemaz nespēj tāds būt. Kamēr mēs identificējam sevi ar savām zināšanām, gudrībām, “unikālām metodēm”, padarām sevi par īpašu - mēs esam ar vien vēl egoistiski.

(Attēls - kā dalās vēža šūnas, 3D https://faridghanbari.cgsociety.org/ul7b/cancer-cell-devision)

Lielākais darbs nozīmē upurēt savu ES. Tā ir ego nāve. Mēs nevaram vējā atlaist savu būtību, bet mēs varam lēnām atbrīvoties no sava ‘es’. Lielākajai daļai cilvēku pie šiem vārdiem pārņem bailes, jo doma, ka TU vairāk nebūsi, apstiprina tikai to, ka mēs tomēr identificējamies ar savu ego. Un to, ka mēs patiesībā ļoti maz ko zinām par sevi un savu patību. Tieši šeit pastāv mūsu iespēja atbrīvoties no audzēja problēmas. Tad, kad mēs mācāmies pakāpeniski ieraudzīt mūsu Es norobežošanos un apšaubīt Es stūrgalvību, tikai tad mēs atveramies visam vienotībā un sākam sevi piedzīvot kā daļu no visa. Tādejādi mēs sākam uzņemties atbildību par visu apkārtējo. Tad mums kļūst skaidrs, ka gan apkārtējās pasaules vēlmes un vajadzības ir līdzīgas mūsu personīgajām vajadzībām, ka mēs esam viens un vienots. Tādejādi katra šūna saņem visa ķermeņa ģenētisko informāciju - viņai tikai ir jāaptver, ka viņa ir vienota ar visām citām šūnām! Mikro un makro kosmoss - tā mums māca hermētiskā filozofija un ājurvēda.

Domāšanas kļūda ir starp ES un TU. Tādejādi top ilūzija, ka tas ES var tīri labi izdzīvot bez tā TU, bez otra un apkārtējās vides. Ka TU izmanto kā leknu pļavu, kur “pieēsties”. Bet patiesībā ES un TU ir nešķirama vienība, kas ir kā daļa no kopējās vienības. Nāve, ko vēža šūna atnes ķermenī, kļūst arī par šīs vēža šūnas nāvi. Tieši tāpat, kā piemēram, apkārtējās vides iznīcība ietver sevī arī mūsu eksistences beigas. Taču vēža šūna iedomājas, ka nekas cits, izņemot viņu pašu, ārpusē nepastāv - tik pat daudz, cik cilvēki iedomājas, ka pastāv tikai ārējā materiālā pasaule.

Dziedināšanās metode saucas mīlestība.

Mīlestība dziedina, jo tā atver visas robežas un ielaiž apkārtējos, lai kļūtu par vienotību. Tas, kurš mīl, neliek savu ES kā primāro, bet piedzīvo vienotību ar visu. Tas, kurš mīl, piedzīvo otru cilvēku tik pat spilgti, it kā otrs būtu viņš pats. Tas neattiecas tikai uz cilvēciskajām attiecībām. Tas, kurš mīl dzīvnieku, nespēj iedomāties to apēst, jo kā viņš var to apēst - ja izjūt tā sāpes un ciešanas. Šī nav nekāda sentimentāla mākslīgā mīlestība, bet apziņas stāvoklis, kas dziļi un izjusti izprot kopienu kā vienotu veselumu. Nevis mēģina savu ego parādīt kā “cīnītāju” par iekšējo vainas izjūtu, kas to grauž, pārspīlējot cīņu par dzīvnieku tiesībām, tādejādi slāpējot pats savu iekšējo agresiju.

Vēzis parāda neizdzīvotu mīlestību, vēzis ir slima mīlestība.

Īsta mīlestība ir spējīga pārvarēt visas robežas un ierobežojumus. Arī slima mīlestība spēj pārvarēt visas robežas. Vēzis pārvar ierobežojumus, tam nav “stop” zīmes, tā ir īpaša individualitāte.

Patiesā mīlestībā saplūst un apvienojas pretstati, viss kļūst viens. Patiesā mīlestībā ir gan balts, gan melns. Arī vēža šūnas apvienojas un izplatās pa visu ķermeni, tam nav apstāšanās punkta.

Mīlestībā viss kļūst VIENS, tā izplešas uz visu vienlīdzīgi un attiecas pret visiem vienlīdzīgi. Audzējā ir “mana telpa” un blakus ir nekam nederīgais ķermenis.

Mīlestība nebaidās nāves - jo mīlestība ir dzīvība. Ja mīlestību savā apziņā ierobežo un neizdzīvo, pastāv iespēja, ka tava mīlestība ‘noslīks’ ķermeņa nebeidzamajās maņu apmierināšanas vēlmēs, tādejādi var tikt realizēta iespēja, ka sāks darboties audzēja pašapkalpošanās “likumi’.
Vēža šūna pārvar visas robežas un ierobežojumus. Vēzis vienpusēji atceļ orgānu individualitāti. Vēzis izplešas visur un neapstājas nekā priekšā (metastāzes). Arī vēža šūna nebaidās no nāves.

Audzējs ir mīlestība nepareizajā līmenī. Kopiena un saplūšana vienā var eksistēt tikai cilvēka apziņā, ne matērijā, jo matērija ir zemapziņas ēna. Šīs pasaules izzūdošajās formās cilvēks nevar to sasniegt, kas pieder mūžībai. Neskatoties uz pasaules uzlabotāju centieniem, šeit neiestāsies pilnīgi vesela pasaule: bez konfliktiem un problēmām, bez strīdiem un diskusijām. Nebūs cilvēku, kuriem ies secen slimība un nāve, nebūs visaptverošā mīlestība, jo formu pasaule dzīvo robežās. Taču visi mērķi var tikt īstenoti - to var izdarīt katrs un vienmēr, - ja atpazīs formu dabu un savā apziņā tās atbrīvos. Mīlestība dualitātē rada pieķeršanos un vēlmi paturēt. Mīlestība vienotībā - plūdumu. Vēzim ir cieņa tikai pret patiesu mīlestību. Patiesas mīlestības simbols ir sirds. Tāpēc sirds ir retākais vēža skartais orgāns.

! Šis raksts nav paredzēts audzēju ārstēšanai vai citādā veidā neaizvieto vai noliedz profesionālu ārstēšanu. Jebkura ārstēšana ir daudzpusēja, tai nav tikai viena “pareizā” pieeja. Šis raksts skaidro vienu no audzēju psihosomātisko pusi, lai izprastu slimības iespējamos cēloņus gara līmenī.

( Aptuvens tulkojums no D.Diehlefsena grāmatas “Slimība kā ceļš”)

Medicīniskā astroloģija 

Venera ir atbildīga par mīlestību, tā ļauj audiem augt un vairoties veselīgā veidā. Tā ir atbildīga par jaunas dzīvības rašanos, kurā savienojas divas dualitātes: sievišķais ar vīrišķo savienojas pa vidu - mīlestībā - lai radītu jaunu dzīvību. Brīdī, kad mīlestība kļūst egoistiska un novirzās uz kādu no dualitātēs pusēm, tā “pārveidojas” un izdomā, ka visu var izdarīt pati. Tieši tādā veidā mīlestība paliek perversa, jo tiek noliegta otra dualitātes puse. Māksla, mīlestība, radošums var veidoties tikai pa vidu starp abām dualitātēm. Divas sievietes nevar radīt bērnu, esot tikai laimē nevar tapt ģeniāla dziesma, izcilākie mākslas darbi ir tapuši atrodoties tajā “otrajā” pusē. Venera ir atbildīga par vispārējo harmoniju kopienā.
Otrs iemesls, lai veidotos audzēji, ir Rahu un Ketu ietekme astroloģiskajā kartē. Rahu kā nākotnes iluziorās fanātiskās idejas un Ketu kā pagātnes traumas un dziļi slēptās programmas. Atkarībā no tā, kurā zīmē, mājā un ar ko kombinācijā ir šīs planētas, audzējs var attīstīties šajos orgānos vai enerģētiskajos līmeņos.

Rahu padara planētu ļoti gribošu - līdz ar to arī izteikti egoistisku. Rahu cenšas par visām varēm darīt tā, kā pats grib, un ieņemt pats savas varas pozīcijas (sk.rakstā), tam neinteresē ne likumi, ne sekas, ne arī tas, ka kāds cietīs no tā rīcībām. Tas ir pilnīgs brīvdomātājs. Sasaistē ar kādu no planētām, tas to “paķer” līdzi un abi uzsāk “tukšgaitu” uz nekurieni. Tie iegūst savu šķietami iluzioro brīvību, uz kādu laiku.

Ketu planētai iedod “dziļus nospiedumus” no pagātnes, sanskirtā dēvētās samskaras. Tie ir dažādi, komplicēti uzvedības modeļi, kuri ir kā iestaigātas takas. Tos var izmainīt tikai caur garīgu darbu skolotāja klātbūtnē. Ketu iezīmē mūsu vairākas iepriekšējas inkarnācijas, kurā ne tikai gūta pieredze, bet ir pieļautas daudzas atkārtotas darbības, kas katru reizi ir novedušas pie viena un tā paša rezultāta. Attiecīgi šajā dzīvē mēs piedzimstam ar šo pašu uzvedības modeli, kas ir pielipis pie mums tik cieši, ka to nevar “atlipināt” ar gribasspēku vai kādu “afirmāciju”. Tikai pastāvīgi ieguldot garīgu darbu, mācoties atteikties no pieķeršanās Ketu planētas jomā (piemēram, Mēness - nepieķerties emocijām, Saule - nepieķerties ego, Merkurs - prātam, Jupiters - laimei, Venera - baudām un attiecībām, Saturns - darbam, Marss - spēkam utt.), cilvēks var progresēt. Nepieķeršanās nenozīmē nedomāt vai ignorēt šīs jomas, tas nozīmē - iemācīties būt pateicībā par tām. Un brīdī, kad dzīve liek atteikties - atlaist. Apgūstot šo mācību, tu atbrīvo pagātnes samskaras un uzsāc jaunus ceļus savā attīstībā.

Saturns - kā karmas “nesējs” var lēnām kādā no orgāniem uzkrāt šīs un citu dzīvju laikā uzkrātos parādus. Attiecīgi, saslimstot ar audzēju cilvēkam nākas ieguldīt apjomīgu darbu, pūles, veltīt 100% uzmanību savai veselība, iemācīties no jauna novērtēt dzīvību, vērtības, izprast kopienas un darba nozīmi. Saturns ar audzēja palīdzību pienes nopietnu un svarīgu eksāmenu, tas var notikt gan Sade Sati, gan arī Saturna perioda laikā. Saturns ir atbildīgs par kopienas kopēju funkcionēšanu, kurā katra daļa atbildīgi pilda savu pienākumu. Saturns izārstē iekaisušu egoismu un iemāca pazemību Dieva, Dabas un Darba priekšā.