Infekcijas slimības – matērijā redzamais konflikts apziņā

Kā rodas iedīgļi infekcijas slimībām un par to, cik svarīga šajā procesā ir konflikta apzināšanās un tā izdzīvošana līdz galīgai uzvarai.

Mūsu apziņā esošā dualitāte cilvēku pastāvīgi noved pie konfliktiem (labs – slikts, patīk – nepatīk), tas ir liels saspringums starp divām pretējām izvēlnēm. Mums nākas pastāvīgi pieņemt lēmumus (līdzīgi kā bruņiniekiem – vilkt vai nevilkt ārā zobenu, cīnīties vai bēgt), kas liek mums atteikties no vienas iespējas, lai varētu realizēt citu. Tādejādi mums vienmēr kaut kas pietrūkst. Mēs vienmēr esam neveseli. Saistībā ar šo nespēju pieņemt kādu no pusēm, ir nepārtraukta iekšēja spriedze. Spēja noturēties konfliktā spēcīgi un iestāties par savu taisnību, sajust to, nosvērties kādam risinājumam par labu ir šīs dzīves mērķis. Lielākā daļa cilvēku sliecās ticēt, ka neredzot un nesajūtot konfliktu ir droša zīme, ka konflikta NAV. Šādā naivā cerībā mazi bērni tic, ka aizverot acis viņi kļūst neredzami. Taču konflikti nerūpējas par to vai viņus kāds redz vai nē, viņi ir vienmēr eksistējoši. Taču, ja kāds nav gatavs konfliktus savā apziņā panest, tos apstrādāt un vest uz atrisinājumu, šādā personā konflikti “nogrimst” miesā un kļūst redzami kā iekaisums. Otrs variants ir “aizmirsties” atkarību gūstā, kas agri vai vēlu tāpat rezultējas ķermenī kā iekaisums.

Ja mēs uztveram savas infekcijas slimības virspusēji , jo man taču nav iekšējo konfliktu! – tieši šis konflikta noliegums aizved pie slimības. Konflikti vienmēr ir sāpīgi, vienalga kādā līmenī mēs tos piedzīvojām (iekšējās pretrunās, slimības – patīkami tie nav). Patīkami, nepatīkami – tie nav argumenti ne apziņai ne ķermenim. Tas, kurš neļauj konfliktam eksplodēt psihē, tam eksplodē, piem., abscess. Psihē nenotikusī cīņa, kura saliek visu pa “plauktiņiem” (ar visām no šī procesa izrietošajām sāpēm un bailēm), iespiežas ķermeņa līmenī un piesaka savas tiesības kā iekaisums. Apskatīsim šo procesu kā arī tā atbilstību galvenajās iekaisuma stadijā starp procesu konflikts – karš:

1. Kairinājums.

Patogēni ielaužas. Te iet runa par baktērijām, vīrusiem vai indēm (toksīniem). Šī iekļūšana nav tik daudz atkarīga no patogēnu darbības, bet vairāk no ķermeņa gatavības (vienmēr gatavs!) šos patogēnus ielaist iekšā. Medicīnā to sauc par vāju imunitāti. Infekcijas problemātika nav tajā apstāklī – kā daudzi sterilitātes fanātiķi apgalvo, ka patogēni ir klātesoši, bet gan spējā ar tiem varēt dzīvot un būt šeit un tagad. Šo izteikumu var arī burtiski pārnest uz apziņas līmeni, jo arī šeit neiet runa par to, ka cilvēks ir bez-baktēriju būtne, proti – dzīvo bez-problēmu un bez-konfliktu pasaulē, bet, ka viņš ir spējīgs ar konfliktiem būt. Tā ir veidota imunitāte un tas neprasa dziļākus paskaidrojumus, jo arī zinātnieki šajā sakarā daudz pēta (kā, piemēram, pētījumi par noturību stresa apstākļos utt.). Iespaidīgi ir novērot kā šīs sakarības manifestējas tevī pašā. Ja kāds neatveras konfliktam, ja tas viņu ļoti kairina, tad tam ir jāatver savs ķermenis patogēnam. Šie patogēni tad nokļūst ķermeņa vājajās vietās un tur iemājo, šīs vietas dēvē par loci minoris resistenciae (tulk.lat.vietas ar mazāku pretestību), medicīna tos uzlūko kā iedzimtas vai arī pārmantotas ķermeņa vājās vietas. Cilvēki, kuri savā domāšanas veidā ignorē saikni starp ārējo konfliktu un iekšējo iekaisumu, nonāk paši ar sevi neatrisināmā teorētiskā konfliktā (mentālās problēmas). Ķermenis ir apziņas redzamā daļa, tāpat kā māja ir arhitekta redzamā izpausmes daļa. Ideja un manifestācija atbilst viena otrai, tāpat kā fotogrāfija atbilst negatīvam, neesot viens un tas pats. Tāpat atbilst katra ķermeņa daļa un katrs orgāns noteiktam psihiskam saturam vai emocijai. Cilvēks inkarnējas noteiktā apziņas stāvoklī, un tā pašreizējā manifestācija (dzīve) atbilst līdzšinējai mācīšanās pieredzei. Šī pieredze nes sev līdzi problemātiskās tēmas un to konceptus kā tie var tikt pakāpeniski atrisināti, jo raksturs + laiks ir liktenis. Cilvēka raksturs nav pilnībā tikai iedzimtu gēnu virknējums, tas arī neiespaidojas tik daudz no ārējās pasaules, bet gan viņš tiek paņemts līdzi inkarnācijas procesā. Locus minoris resistancae ir tas orgāns, ar kuru mēs kopā augsim, iemācīsimies konkrētā problēmsituācijā pastāvēt par sevi, kļūt spēcīgāki vai arī šī orgāna atbilstīgo problemātiku apzināti neatstrādāsim vai ignorēsim.
Impulss ar kuru cilvēks līdz šīm necīnījās, izkļūst cauri mūsu apziņas aizsardzības robežai un “tracina” mūs. Tas uzkurina dualitātes saspīlējumu, kuru mēs piedzīvojam kā apzinātu konfliktu. Ja mūsu psihiskā aizsardzība ir trenēta (ir pietiekoša pieredze par šo tēmu), tad impulss mūsu ārējo apziņas robežu nemaz nesasniedz. Mēs paliekam imūni šim izaicinājumam, un mums nav nepieciešama pieredze un attīstība. Patogēna kairinājums ir neizbēgams. Kara apstākļos šī kairinājuma fāze atbilst ienaidnieku iebrukuma stadijai, kurā tiek pārkāptas robežas. Šāds uzbrukums tiek pamanīts no militārām un politiskām struktūrām – visi kļūst hiperaktīvi, visa enerģija tiek novirzīta jaunajai problēmai, mobilizēti spēki, meklēti sabiedrotie – īsumā, koncentrējas uz nemiera cēlāju. Ķermenī to sauc par nākamo, iekaisuma fāzi.

2. Iekaisuma fāze.

Patogēni ir nostabilizējušies un izveido iekaisuma zonu. No visām pusēm plūst audu šķidrums, mēs piedzīvojam audu tūsku, jūtam spriedzi. Ja mēs sekojam mūsu psihiskajam konfliktam līdz šai otrajai fāzei, arī apziņā aug spriedze. Visa mūsu uzmanība centrējas uz jauno problēmu, mēs nevar ne par ko citu domāt, tas mūs seko dienu un nakti, mēs runājam tikai par šo tēmu. Visas mūsu domas riņķo tikai ap šo problēmu. Tādejādi, visa mūsu psihiskā enerģija ir konfliktā, mēs problēmu barojam burtiskā nozīmē: mēs viņu uzpūšam - līdz tā ir milzīga, sarkana un piepampusi kā milzīgs kalns. Konflikts ir mobilizējis visus mūsu psihiskos spēkus.

3. Aizsardzības reakcija.

Ķermenis, balstoties uz patogēniem, veido specifiskas antivielas (asinīs un kaulu smadzenēs). Limfocīti un granulocīti veido sienu ap patogēniem un makrofāgi sāk patogēnus apēst. Karš ķermenī ir pilnā sparā. Ienaidnieki tiek saķerti un tiem uzbrūk. Ja konflikts nav atrisināms lokāli, tad notiek vispārējā mobilizācija. Visa tauta tiek iesaistīta karā ar visām tām izrietošajām aktivitātēm:

4. Temperatūra.

Aizsardzības spēkiem uzbrūkot tiek iznīcināti patogēni, atbrīvojas indes, tas ved pie ķermeņa temperatūras paaugstināšanās. Temperatūra ir ķermeņa atbildes reakcija uz lokālo iekaisumu. Paaugstinoties par vienu grādu no normas, dubultojas vielmaiņas aprite, un no šī procesa var saprast cik intensīva ir aizsardzība. Tautas gudrība saka, ka paaugstināta temperatūra pie slimības ķermenim ir nepieciešama – tā ir acīm redzama korelācija starp temperatūras augstumu un slimības gaitas ātrumu. Tāpēc nevajag visas temperatūras pazeminošos līdzekļus uzreiz kā smago artilēriju laist kaujā, jo ne katra temperatūras paaugstināšana ir mākslīgi aiz bailēm jāpazemina. Jāprot novērtēt robeža, kurā var tikt apdraudēta cilvēka dzīvība. Šajā psihiskajā līmenī konflikts ir absorbējis visu mūsu ķermeni, visu mūsu dzīvi un visu mūsu enerģiju. Ir pilna uzmanība konfliktam. Tādā sakarībā iekaisums kļūst karsts, mūsu sirds ritms paaugstinās, mēs kļūstam sarkani (aiz mīlestības vai dusmām), no uzbudinājuma svīstam un drebam. Viss tas nav patīkami: bet dziedinoši gan. Jo ne tikai temperatūra ir dziedinoša, bet fakts, ka tu esi nostājies aci pret aci ar savu apziņas konfliktu. Taču arī šeit mēģina konfliktu pašā saknē noslāpēt, “nositot” temperatūru. Un ar šīm “nosišanas” mākslām lepojoties.

5. Atrisinājums.

Pieņemsim, ka ķermeņa aizsardzības spēki guva panākumus. Patogēns ir uzvarēts, daļēji apēsts, tādejādi antivielas un patogēni ir izveidojuši strutas. Šajā karā kritušās antivielas un patogēni – rezultējas kā dzeltenas strutas (abās pusēs ir kritušie). Patogēni atstāj ķermeni savādāki nekā viņi iegāja (cīņas rezultātā). Karaspēks ir sakauts un nav vairāk tik izaicinošs un spēcīgs. Bet arī ķermenis nonāk pārmaiņu fāzē, jo ir iegūta:
a) Informācija par patogēniem (specifiskā imunitāte)
b) Visi aizsardzības spēki ir trenēti un stiprināti (nespecifiskā imunitāte)

Kara mākslā to sauc par vienas puses uzvaru, lai gan kritušie ir abās pusēs. Taču uzvarētājs no šīs cīņas iziet stiprāks nekā pirms tam, jo viņš pazīst pretinieku un zina viņa plānus. Spēj attiecīgi reaģēt.

6. Nāve.

Var gadīties, ka patogēns izraisa pacienta nāvi. Tas, ka mēs šo rezultātu traktējam kā nevēlamu atrisinājumu, tas ir mūsu vienpusējais skatījums – šeit arī ir kā futbolā. Svarīgi ir ar kādu komandu tu identificējies. Uzvara ir uzvara, vienalga, kura puse ir zaudējusi – arī karš šajā gadījumā ir izbeidzies. Slavas dziesmas ir skaļas, diemžēl – pretiniekam.

7. Hroniska gaita.

Ja nevienai no pusēm neizdodas konfliktu atrisināt, tiek atrasts kompromiss starp patogēniem un aizsardzības spēkiem. Patogēni paliek ķermenī bez uzvaras, bet arī tie netiek sakauti. Veidojas hroniska slimības gaita. Simptomātiski tas ir augsts limfocītu un granulocītu skaits, antivielas un paaugstināta grimšana, var būt ar temperatūru. Neskaidrā situācija veido ķermenī iekaisuma perēkli, kurā nepārtraukti tiek prasīta enerģija, kas jau tā pietrūkst visam ķermenim – pacients jūtas noguris, bez iniciatīvas, bez prieka un apātisks. Viņš nav pavisam slims, bet nav arī vesels – neīsti karš, ne īsti miers. Proti, kompromiss. Viņš ir tāds iepuvis – kā visi šīs pasaules kompromisi. Kompromiss ir katra gļēvā augstākais mērķis. “Ne silts ne auksts”, tie vienmēr baidās no savas darbības konsekvencēm un atbildībām. Taču kompromiss nekad nav atrisinājums, jo viņš nenodrošina absolūto harmoniju starp abām polaritātēm, kā arī netiek radīts spēks kādā no polaritātēm. Kompromiss nozīmē ilgstošus strīdus un stagnāciju. Militārajā jomā to dēvē par Tranšeju karu (kā piemēram, 1. pasaules karš). Tad tiek izmantota milzīga enerģija un materiāli, bet pārējās jomas kā ekonomika un kultūra – tiek novājinātas vai pilnībā paralizētas. Psihiskajā jomā tā ir hroniska gaita, kas ir ilgstošs psihes konflikts. Cilvēks iestrēgst konfliktā un nav ne spēka, ne drosmes pieņemt galīgo lēmumu. Katrs lēmums prasa upuri, mēs varam izvēlēties kādu no risinājumiem, bet šis nepieciešamais upuris, viņš izraisa BAILES. Šādi iestrēgst daudzi cilvēki – tieši pa vidu konfliktam, nespējīgi pievienoties vai nu vienai vai otrai polaritātes pusei. Nepārtraukti viņi noraida iespēju izlemt par labu kādai no pusēm, rīkoties saskaņā ar pareizo vai kļūdaino lēmumu, nesaprotot, ka pareizi un kļūdaini abstrakti nemaz neeksistē. Jo, lai kļūtu veseli (veselums), mums ir vajadzīgas abas polaritātes: gan kļūdas gan pareizie atrisinājumi. Tāpēc mums ir jāsāk ar lēmuma pieņemšanu. Katra lēmuma pieņemšana atbrīvo. Ilgstoši konflikti atņem enerģiju, kas arī psihiski kā prieka zudums, impulsa trūkums, rezignācija. Bet, ja mēs aizejam līdz konflikta vienām no polaritātēm, mēs jūtam enerģiju, kura sāk atbrīvoties. Arī psihe no šī konflikta tiek izvesta ar jauna spēka pieplūdumu un jaunām pieredzēm. No izdzīvotā konflikta mēs varam paņemt atziņu kā ieguvumu. Tas atbilst specifiskai imunitātei. Ja satiksim to pašu problēmu, tad zināsim kā ar to rīkoties.

Cīņa, konflikts, polaritāšu sasprindzinājums nes dzīvei enerģiju un nodrošina attīstību. Šādi teikumi mūsdienās skan apdraudoši un tiek nepareizi interpretēti, jo daudzi vilki staigā aitu ādās un šajos kostīmos iespiež savu agresivitāti un prezentē to kā miera mīlestību.

Tulkots no grāmatas "Slimība kā ceļš", T.Dethlefsen, R.Dahlke, 2000 g.izdevums

p.s. Ājurvēdas mācībā slimības posmi tiek aprakstīti līdzīgi.