Meteņu tradīcijas


Ziemas saulgrieži un Meteņi – tradīcijas un to izpildījums dažādos laikos

Ziemas saulgriežos plānojam garā, kas veicams un darāms būs nākošajā Saules gadā. Pirms Ziemas saulgriežiem tiek ievērots gavēnis: lai nākošā gada plānošana būtu
viegla un priecīga. Ja esi gavējis, tad ir gan pateicība, gan prieks par visu, kas uz galda gan domās! Vesels gribas spēks! Gaisma ir maz, tāpēc aicinām visus, kas ir mūsu gaisma – bērnus, vecākus, vecvecākus, radus un draugus, lielus un mazus svinēt kopīgi saules atdzimšanu, lai pārrunātu katra plānus, un saskaņotu tos ar pārējiem, ja vajag – lūgtu palīdzību un padomu:

Sidrabiņa lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā
Visi sīki žagariņi
Sidrabiņu vizināja

Vairojam un apzināmies gaismu visās tās izpausmēs – gan Mēnestiņš ceļu rāda Saules meitas vedējiem , gan dedzinām sveces, jo katra plāni ir jāizgaismo gaismas apziņā, lai ceļs viegls ejams un darbi raiti sokas. Mēness ir emociju pārvaldītājs, tā tumšā puse ir dusmas, bailes, sāpes, tā gaišā seja ir prieks. Lai mūsu plāni nav tumšo emociju vadīti, sakopojam tumšākajā nakti visu, kas ir gaismas nesējs un vedējs:

Visu nakti sveces dega
Sidrabiņa lukturos
Mēnestiņis ceļu rāda
Saules meitas vedējiem

Ja plāni ir saskaņoti vienotā vibrācijā, tad arī darbi tiks darīti ar mīlestības siltumā, zinot, ka izdosies viss, kas iecerēts:

Eima bišu klausīties
Ziemassvētku vakarā
Ja bitītes daiļi dzieda,
Tad būs silta vasariņa.
Pūti, pūti ziemelīti
Ziemassvētku vakarā
Pūti laukā ienaidiņu
No maliņu maliņām.

Pašreiz mums ir palikuši tikai vēlējumi: priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu, jo baidāmies atklāties saviem tuvākajiem, ko esam iecerējuši. Ja nu bitītes kodīs un daiļi nedziedās?

Ar prieku sagaidīt aukstāko gadskārtu ir svarīgi, jo priekā ir sildošā uguns, kas palīdz izturēt auksto ziemu. Auksta ziema – ražīgs rudens, saka zinātāji. Aukstā ziemā izsalst viss, kam jāizsalst – kā arī norūdās (kļūst spēcīgāka) cilvēka miesa. Mēs apzinīgi ieaicinām aukstumu un vēlam viens otram prieku un laimi tieši šajā visaukstākajā gadalaikā. Grūtībās norūdās gars. Ziemas saulgrieži ir gaismas dzimšana. Arī cilvēka atdzimšana esot stipram garā plānojot savu darba gada vēlamos gala rezultātus .

Ziemas saulgriežos ir palikusi dāvanu došanas tradīcija sev svarīgiem cilvēkiem, kas sākotnēji sen senos laikos ir bijusi kā dāvināšana - ziedošana ugunij kā Dieva redzamajam, sildošajam spēkam. Mēs tagad gribam iegūt vairāk labvēlības sev, apdāvinot savas ģimenes locekļus vai ciemiņus– kas mums vien zināmā veidā var būt noderīgi. Dievs kā prātā neredzama netaustāma enerģija tiek piemirsts. Te arī ir radies patērēšanas kults: ieliekot savu tuvāko Dieva vietā, viņam dāvinot, cerībā sagaidīt no viņa Dieva cienīgus darbus mūsu dzīvē. Viss, kas tiek saņemts gan laiks, gan lietas – ir gaismas metu noausts. Senais latvietis pateicās ar dziesmām Dievam garā. Ar rituālo ziedošanu ugunij, savukārt , par viņa vēlmju materiālo piepildījumu.

Meti - auduma pamats stellēs (liek Meteņos)
Metas – laiks (lietuviski ģen.)
Mest – ar spēku virzīt projām no sevis
Meteņi – Saules gada sākums
Užgavēnis - (lietuviski Meteņi) aizgavēnis (laiks, kad ievērot mērenību ēšanā)
Vizu vizu Metenīti
No kalniņa lejiņā
Lai aug man gari lini
Zeltotāmi podzinām

Meteņi ir dinamiskā Saules gada sākums – kad izkaldinātie un dzimtas atbalstītie plāni ir jāsāk realizēt telpā. No teorētiskiem plāniem jālaižas lejā matērijā. Meteņos jābeidz vērpt un jāsāk aust. Tas, kas vēl nav savērpts – to izliek ārā ūdenī , Metenis ‘samīzīs’. Lai negadās tā, ka plānošana ievelkas garumā, un gada beigās tiek izkalts ilgi plānotais čiks. Kas saplānots, atbalstīts – to arī ir jāuzsāk darīt. Tiek likti meti stellēs, vesti kūtsmēsli uz lauka, dēli iet jaunās saimniecībās, līsti līdumi utt. Vizēšana , mirdzēšana, kad gaisma mijas ar ēnu – es apzinos gan savu ziņu gan arī neziņu, kļūdas – kas man vēl jāiemācās savā darbošanās laikā un telpā. Lini ir mana tiekšanās savā materiālajā būtībā (lins kā apģērbs, gara pieredze) pretī Dievam uz augšu, kur poga ir zeltīta (saulei līdzīgs, augšā esošs kā Dievs) – mans gars manā ķermenī ar godbijību un cieņu pasargāts : „aizpogāts”, lai garam silti un labi.

Meteņos brangi saēdas– ļaušanās garšu apmierināšanai trīs dienu garumā un izpriecāšanās dziedot, ejot budēļos. Sākot ar Pelnu dienu – gavēšana. Dot telpu ķermenī vienkāršam atturīgam ēdienam. Dot telpu aktīvai darbībai. Kas miesā viegls, viegli darbi sokas, kas sevi nevar dēļ rijības pacelt un panest, tam ar darbiem aizkrāsnē gulēt. Meteņu svētki lietuviski tā arī saucas Užgavenes, latgaļi tos sauc: aizgaviens, uzsvaru liekot nevis uz svētkiem, bet gan uz spēju iegrožot savas maņas gudros grožs jaunos gada darbus sākot. Radi telpu savā miesā, lai slinkums un laiskums nepiezogas (Vidzemē Meteņus sauc par Miesmeti - met miesu nost!).

Gari lini - arī lineārais laiks ir garš. Tajā pietiek laika visam: gan darbam, gan atpūtai un priekam. Meteņi ir atpūtas un prieka svētki, kad garu ceļu mēro, lai apciemotu savu dzimtu. Jo garāks ceļš (nav žēl patērētā ceļa laika priekam būt kopā), jo labāka raža gaidāma – būs daudz laika, kā arī dzimtas atbalsts visus darbus izdarīt:

Uz Meteni tālu braucu,
Lai liniņi gari aug.

Meteņa tradīcijas paredz arī uguns ritus, ziedojums gan tīrumu gan arī lopu auglībai, lai visi darbi labi izdodās:
Meten’s nāca pār kalniņu:
Ko, Meteni, atnesīs’?
Cūkas ausi atnesīsi,
Miežu miltu plācenīti

Kad redzēja Meteni nākam, tad saimniece kūra uguni. Sieviete simbolizē auglību un zemes spēka tiešu manifestāciju. Lielākā daļa svētku paredz uguns klātbūtni un līdzdarbošanos dažādu rituālu veidos. Uguns kā Dieva redzamās izpausmes manifestācija un uguns rituāli, kuros tiek ziedota labākais, skaistākais no brīva prāta, jo tikai caur Dievu viss nācis: zemkopis dod ugunij graudu tiesu, lopkopis – raženāko un brangāko dzīvnieku. Nepieķerties materiālām lietām – man nav žēl ziedot ugunij, jo tas caur Dievu labvēlību man ticis dots . Uguns rituālā ziedotais ir tā daļa, ko mēs atdodam ugunij, lai mūsu acis, ausis, mute ir dievišķās gaismas nevis alkatības un skopumu varā –proti, šis ziedojums paredz sadedzināt ziedotajā savu alkatību un skopumu pelnos. Kurā laika posmā sākās ziedojumu būtības aizmiršana par labu vēderpriekam? Vēl pirms kristietības Baltijas valstīs ir atrodami kristīgo iebraucēju apraksti par vietējām pagānu ciltīm, kas ziedo un pēc tam ziedojumu apēd – ar attiecīgu neslavinošu komentāru. Svešās zemēs nepieņemamās prātā paliek… rupjās vibrācijas ir sadzirdamas un pamanāmas, jo ir vienkārši rupjas. Kurš bija tas laiks, kad apdomīgā senlatvieša (un arī apkārt kaimiņtautu) kāja paslīdēja un taupības nolūkos ziedotie dzīvnieki tika gardi notiesāti?

Metenis kā pagājušā gada atskaites posms ir vaļā palaižams, transformējams, sadedzināms pelnos. Mūsdienās Metenim ugunī transformēto cūkas ausi nedabūt, jo tā ar visu šņukuru ir apēsta. Uguns transformācija lēni, bet „ labi” notiek vēderā. Bet, ak vai, pavisam nepilnīgā cilvēkotā rezultātā. Pelnu tur nebūs un pelnu dienas arī nē.

Pelni kā zemes auglības simbols tiešā un pārnestā nozīmē ir beigu simbols un arī vienlaicīgi jauna sākums, jo dodot spēku jaunajai ražai mikroelementu veidā, tiek dota telpa jaunam aizsākumam (šajā laikā līda līdumus). Vecais (prom metamais, sadedzināmais laiks) vairs nesūkstās (sukājāsi – sapinkātos matus atkal gribēdams gludus padarīt), bet gan viss materiālā (ziedojamā daļa) gan nemateriālā veidā tiek pārvērsts pelnos:

Meten’s kaktā sukājāsi,
Pelnu dienu gaidīdams,
Nu atnāca Pelnu diena,
Bēdz, Meteni, aizkrāsnē.

Kas tie par pieciem dēliem un meitām Metenim?

Meteņam pieci dēli
Visi pieci arājiņ’.
Meteņam piecas meitas,
Visas piecas malējiņ’s.

„Mūsu dainās minēti pieci velni zem akmeņa vai pieci citi kaitētāji. Vella mātei ir pieci pirksti, pieci nagi, piecas uguns dzirkstelītes. Pieci priekšmeti, kur pie veseluma piesiet sāpes, dusmas, apturēt asins tecēšanu” (J.Kursīte). Šeit ir līdzība ar cilvēka 5 maņām, kuru vārti atrodas galvā (redze, dzirde, oža, garša, tauste), un kuras apstrādā prāts. Ja mēs kļūstam alkatīgi savās maņās, un tās pārslogojam negausīgi notiesādami (prāta tiesa) visu pēc kārtas, ko acis ierauga, un nāsis kārdina, klausīdamies tikai sava PRĀTA diktātā un kaimiņu tenkās , tad mūsu galva ir aizsegta ar lielām gaļīgām ausīm, kas neredz patiesību: pirmo ko redzam - izrokam un starp zobiem samaļam. Cūkas auss pārklāj cūkas acis, un cūka neredz apzinīgi šīs pasaules Dieva augsto godību, tā ēd to, ko izrok un zobi izrakto sagremo. Cūka daudzās tradīcijās ir visa negausīgā un laiskā simbols – pretējs garīgumam un tiekšanās uz augšu pie Dieva. Uz zemi vērstā cūkas galva saka: grāb, ko vari izrakt, ēd, kas garšo. Caur to ieguvusi daudzu tautu kultūrās „netīra” dzīvnieka dabu. Taču brīvā dabā cūka ir tīrīgs radījums. Šis netīruma apzīmējums ir vairāk garīguma noliegums, iešana atpakaļ dzīvnieciskajā. Senos cittautu mītos cūkai tiek nocirsta galva, tādejādi simboliski parādot spēju atteikties no tādas galvas, kura redz dzīvi tikai caur baudu un apmierinājumu.

Neesi lops – esi CILVĒKS, lai tava galva ir gaiša, ķermenis viegls un gars pateicīgs!

Saredzi, sadzirdi, sajūti patiesību un aizaudz līdz savām zelta pogaļām!

Lai auglīgs garīgi un materiāli nodrošināts nākošais Saules gads visiem!