Cik labi, ka man ir jumts, kas sargā un priekšnieks, kuru es cienu!

Cik labi, ka man ir jumts, kas sargā un priekšnieks, kuru es cienu!
Pirmos soļus sargā tēvs un māte, taču arī tad gadās puni. Mazam cilvēciņam visi palīdz un atbalsta tā mācīšanos ik uz soļa, jo redz, ka ir mazs, dot tam telpu un uzmanību mācību procesam. Auto vadīšānas instruktors sargā to, kurš mācās, un visi pārējie ir brīdināti ar lielu uzrakstu uz mašīnas – pie stūres sēž cilvēks, kurš nemāk vadīt auto. Tad apkārtējie iecietīgāk izturas pret noslāpušu motoru krustojumos, lēnu tempu nezināmos pagriezienos un visām citām neziņām. Visi dod šim māceklim vairāk telpas, lai viņš iemācītos. Šādi tiek realizēta arī aizsardzība – man nav vēl pietiekoši zināšanu, un es to apliecinu gan attiecībā pret instruktoru – uzticot viņam lemt, kas man jādara vai nav jādara sarežģītās situācijās gan arī pret ārējo pasauli – manas kļūdas tiks tolerētas, jo es pats sevi apliecinu ārejai pasaulei kā vēl tādu, kurš ir skolnieks. Tas nozīmē arī to, ka ieklausos, paklausu, sadzirdu un izdaru secinājumus, ja nesaprotu – jautāju, kamēr saņemu atbildi. Nebaidos būt muļķis, nepraša tikmēr, kamēr sadzirdēšu un pieņemšu. Tad pār mani ir jumts, kas pasargā no lietus un vēja, sniega un citām ārējām postošām iedarbībām. Tajā brīdī, kad man šķiet, ka esmu gudrāks par instruktoru – ak, vai – es esmu automātiski virs jumta un automātiski mans instruktors mani nevar sasniegt – esmu pacēlies tuvāk pie debesīm, zaudējis pamatus zem kājām. Visi kas brauc, apžilbina ar tālām gaismām atgādinot, lai ieslēdzu tuvās. Redzēt jau redzu uz jumta labāk nekā tur apakšā, taču ne stūre ne bremzes vairs nav manā valdījumā – tāpēc kļūdu iespēja augtin aug. Kur nu vēl par padomiem – tos tur uz jumta vienkārši nedzird. Tad nu nebrīnies, ka tādu “meistaru” citi lamās, kritizēs un strostēs. Tu domāsi, ka esi upuris ļauniem cilvēkiem, skaužiem, muļķiem un pārejiem stulbeņiem, gaidīsi, kad beigsies šī melnā strīpa tavā dzīvē. Vecāki, skolotāji, instruktori mums piedāvā jumtu – tā ir vislabākā aizsardzība pret kļūdām vai arī iespēja pieļaut pēc iespējas mazāk kļūdu, jo kļūdas ir svētīgas samērīgos daudzumos, taču nogurdinošas, apgrūtinošas veselībai un psihei, kad tās seko viena otrai. Pamāci lūdzu mani – tas ir lūgums no apakšas uz augšu. Tad no visiem tavuprāt augšāk stāvošiem nāk padoms – vispirms no skolotāja, ja skolotājs nezinās atbildi, tad no skolotāja skolotājs zinās, ja skolotāja skolotājs nezinās, tad skolotāja skolotāja skolotājs atrodas uz 12.stāva jumta – tas redz tālu tālu ... Var jau visas savas problēmas uzreiz prezidentam adresēt – tā arī ir dzīves iespēja. Tikai prezidents vienalga pats lāpstu neņems un ceļa bedres nesalabos, viņš uzdos to nokārtot zemāk stāvošām instancēm. Zemākās instances attiecīgi var reaģēt ar tieši tādu pašu augstprātību pret tevi pašu visās nākošajās komunikāciju iespējās. Īss brīdis vien būs, kad paliks augstā debesu apziņa: pats prezidents to visu nokārtoja!!! Kā es viņiem visiem parādīju, kurš te gudrākais!


Tieši tādā pašā veidā tiek virzīta matērija – akmens veļas no kalna lejā, upe tek uz zemāku vietu, arī nauda nāk no augšas uz leju. Palūdz savam priekšniekam algas pielikumu vai paaugstinājumu – ar sirsnīgu pateicību, ko viņš tavā labā ir darījis. Vislabāk uzrakstīt jau iepriekš sarakstu, ko tu esi iemācījies, ieguvis esot viņa vadībā, tas radīs viņā vērtības sajūtu, šī vērtības sajūta automātiski pacels visa uzņēmuma vērtību – rezultātā uzņēmums būs cienīts, godāts. Citi labprāt lietos tā pakalpojumus un labā slava radīs papildus ieņēmumus arī tavam maciņam. Ja neko nevari uzrakstīt – neko arī saņemsi. Viltus saraksts būs augstprātības augstākā pilotāža, ar attiecīgiem rezultātiem. Ja spēsi būt patiesi pateicīgs, par iedoto, tad var gaidīt, ka spēsi būt pateicīgs arī par vairāk. Taču ja nav šī reālā iedotā novērtējuma – nebūs arī, ja dabūsi vairāk. Tāda nepateicība ir daudzu ļaunu slimību pamatā, jo mazs upuris ir maza slimība, lielāks nepateicīgāks upuris ir lielāka slimība. Kurš gan vēlēs tev no mīļa prāta neveselību. Pasaule savā dāsnumā ir laba un dodoša, tikai atceries, ka ielejas ir auglīgas un kalnu gali sniegiem klāti. Uzvaras sajūta ir, ka esi uzkāpis augstāk par citiem rada liela kalna nospiedums tavā lielajā Ego. Ilgi vēl ķermenis atceras adrenalīna trīsas. Tikai caur to tu neesi uzvarējis kalnu vai arī kļuvis par lielu kalnu. Tu aizvien vēl esi tu pats, un kalns ir kalns.

Ilze Selecka